Tumsa atkāpjas. Es sēžu tronī, kas savīts no saknēm un zvaigznēm. Manas rokas tur varas simbolus, manas acis ir dziļākas par visiem pasaules akām. Jūs domājat, ka esmu tikai sieviete zelta vainagā? Nē. Es esmu tā, kas dzemdē un apglabā. Tā, kas čukst sēklām zemē, lai tās piepildītos ar dzīvību. Tā, kas zina, cik grūti ir būt mātei visam esošajam.

Mans scepteris – tas ir pasaules radīšanas simbols. Ar to es rādu upēm, kur tecēt, un kokiem – kad nomest lapas. Bet ziniet: es neesmu nedz laba, nedz ļauna. Es esmu neizbēgama. Bez manas pavēles pavasaris neuzdrošināsies nākt, bez manas nopūtas neviens auglis nepiepildīsies ar sulu. Es dāvāju dzīvību, bet pēc dzīvības es dāvāju nāvi.

Viss, kas aug, – aug tādēļ, ka kas cits ir beidzis savu mūžu un izšķīdis tumsā.

Jūs jautājat, kāpēc manā tērpā ir čūsku raksti? Tādēļ, ka tās ir manas domas. Aukstas, lokanas, mūžam izsalkušas. Tās apvij manas plaukstas, kad es lemju, kurš no jums būs auglīgs lauks, un kurš – neauglīga klints. Un tās man čukst to, ko citi nedzird: kā smaržo mirstošas sēklas bailes, kā vaid zeme zem arkla, kā žēlastību lūdz briežu māte, kuru tūlīt saplosīs vilki.

Mans tronis stāv uz robežas. Pa labi no manis – kviešu lauks, pa kreisi – tuksnesis, nokaisīts ar kauliem. Dažreiz es aizveru acis un ļauju vējam lemt, kāda būs šodiena. Bet biežāk – pavadu ar skatienu tos, kas uzdrošinājušies lūgt man svētību. Vai jūs patiešām esat gatavi pieņemt manas dāvanas? Jo auglība – tas arī ir lāsts. Dzemdēt – nozīmē katru reizi mirt. Mīlēt – nozīmē atdot sevis gabalus saplosīšanai.

Es nesmaidu. Es esmu Imperatrise. Man nevajag jūsu pielūgsmi. Man vajag, lai jūs saprastu: aiz katras dzimšanas stāv kāda nāve. Aiz katras vasaras – apslēpta ziema. Un, ja reiz jūs redzēsiet, kā manas čūskas nomet ādu, ziniet – tā ir atjaunotne. Tā es gatavojos kārtējām bērēm, lai pēc tam atkal atdzimtu.

Tagad ejiet. Vai palieciet – bet tad kļūsiet par daļu no mana dārza. Tikai atcerieties: viss, kam es pieskaros, agri vai vēlu uzzels. Pat jūsu kauli.

(Pauze. Klusums, kurā dzirdams, kā pasaules dziļumos plīst granātābols.)

...Ak, jā. Jūs gribējāt gudrību? Lūk, tā ir: dzīvība – tā esmu es. Un es esmu nežēlīga.