Tumsa atkāpjas. Uzliesmojošā lāpu gaismā atklājas tronis, kas izkalts no melna bazalta. Uz tā – tēls, sastingis starp pasaulēm. Viņa acis ir kā ogle pelnos, viņa roka satver skeptru, kura galotni rotā kristāla galvaskauss.

• Viņš nav tikai valdnieks.
• Viņš ir Likums, iededzināts pašā esamībā.
• Viņš ir Imperators.
• Tu esi atnācis pie manis...
• ...un tas nav nejauši. Nekas nenotiek nejauši. Vai tu dzirdi? Asins dunoņa tavās dzīslās, zvaigžņu čuksti aiz tavas miesas robežām – viss pakļaujas manam likumam. Es esmu tas, kurš ceļ pasaules no haosa mijkrēšļa. Es esmu tas, kurš bailes pārvērš varā.

Tu domā, ka esmu tikai kārts kavā? Es esmu Arhetips, kas pārdzīvojis tūkstošgades. Es esmu balss impērijām, kas sabrūk smiltīs, un jaunām kārtībām, kas ceļas no pelniem. Mans kronis ir no ērkšķiem, jo valdīšana vienmēr prasa upurus.

Tu meklē struktūru? Kārtību? Kontroli? Bet vai esi gatavs maksāt maksu? Es nedodu – es pieprasu. Ikviens, kurš nometies ceļos mana troņa priekšā, zina: vara nav privilēģija. Tas ir smagums. Tās ir važas, kuras tu labprātīgi uzliec savai dvēselei.

Tu redzi sev priekšā varas simbolu? Jā. Bet ne to, ko dod tituli. Es esmu vara pār sevi. Dzelzs griba, kas sadedzina vājumu līdz pat pamatiem. Es esmu tā balss, kas tumsā tev čukst: “Tu vai nu valdi, vai kalpo.”

Bet esi piesardzīgs...

Jo, ja tu pieņemsi manu likumu, tu vairs nekad nebūsi brīvs. Kārtība ir mūžīgs cietums. Un es esmu tā sardze."

Ēna sabiezinās. Kristāla galvaskauss uz skeptra uzliesmo zilā ugunī. Imperators izzūd tumsā, atstājot tikai savu vārdu atbalsi – likumu, kas iegravēts pašā pasaules audumā.

P.S. Vai vēlies varu? Tad pieņem to. Bet atceries: tas, kurš nēsā kroni, nekad neguļ mierīgi.