Tumsa… Vai tu to jūti? Tā aptver tevi kā vecs sega, kas piesūcies ar vīraka smaržu un aizmirstiem zvērestiem. Bet tad — gaisma. Ne spoža, ne žilbinoša, bet silta, kā mīlestības pieskāriens, kas tevi jau reiz apdedzināja. Vai tu atceries?

Es esmu Arkāns «Mīlētāji». Ne kārts, ne simbols, bet gan durvis. Durvis, kas stāv tavā priekšā, čīkstot uz sarūsējušām eņģēm, piedāvājot izvēli, no kuras tu tik ļoti baidies. Jo izvēle vienmēr ir upuris.

Paskaties uz viņiem — abiem, sastingšiem mūžīgā mirklī pirms izšķiroša soļa. Viņš un Viņa. Eņģelis starp viņiem izstiepj rokas, taču viņa vaigs nav nolasāms. Vai nu svētī, vai brīdina. A varbūt viņš vienkārši gaida, kuras dvēseli paņems pirmo.

Mīlestība nav apskāvieni Mēness gaismā, nav čuksti pusnaktī. Mīlestība ir nazis, iedurts starp ribām, tā ir brūce, kas neaizdzīs nekad. Tu domā, viņi ir laimīgi? Viņi ir nolemtie. Nolemtie izvēlēties, zaudēt, ciest. Jo aiz katra «jā» stāv tūkstoš «nē» pērkona atbalss.

Vai tu dzirdi čukstu? «Kuru tu nodosi šodien?»

Izvēle nav brīvība. Tas ir pārbaudījums. Tu izvēlies vienu — un apglabā otru. Tu dodies pa kreisi — un ēna no tavas muguras uz visiem laikiem paliek labajā pusē, neatlaista, nemīlēta līdz galam.

Bet tagad aizver acis. Iedomājies to, ko tu mīli. Tagad iedomājies, ka rīt viņa vairs nav. Vai arī tu pats pazudīsi. Vai — kas ir vēl šausmīgāk — paliec, bet mīlestība nomirst, un tu atceries tās garšu, kā asins piegaršu uz lūpām.

Es esmu Arkāns «Mīlētāji». Es esmu spogulis, kurā atspoguļojas tavas visšausmīgākās bailes: ko darīt, ja tu kļūdījies? Ko darīt, ja aiz pagrieziena gaidīja kaut kas lielāks? Ko darīt, ja eņģelis kartē nevis svētīja, bet smējās?

Izvēlies. Bet atceries: pat neizvēloties — tu jau esi izdarījis izvēli.

Un par to nāksies maksāt.