🐕 KO MUMS VAR TEIKT TARO ARKĀNS «MUĻĶIS, KURŠ VISU ATCERAS»?
Esmu Muļķis. Nesmejies, tas ir lepns vārds. Mana kārts ir pirmā un pēdējā kavā, sākums un beigas, mūžīgais aplis. Es stāvu uz bezdibens malas ar saišķi plecos, un pie manām kājām rūc suns. Tas nekož – tas brīdina. Bet es neklausos. Es nekad neklausos.
Mani zīmē gan kā jaunekli kapucē, gan kā veci ar trakojošām acīm. Bet būtība ir viena: es eju tur, kur citi baidās pat paskatīties. Mans ceļš ir ceļa neesamība. Mana gudrība ir atteikšanās no gudrības. Es smejos par pareģojumiem, spļauju uz brīdinājumiem. Jo, ja es apstātos, pasaule beigtu kustēties.
Kad man jautā: “Kas mani sagaida?” Es smaidu no sava kartona cietuma: “Kritiens. Vai lidojums. Vai tas, kas atrodas pa vidu.” Ne visiem patīk šāda atbilde. Un kas gan Muļķa atbildē var būt skaidrs? Un kas var būt skaidrs brīvajā kritienā?
Cilvēki no manis baidās. Baidās, jo esmu viņu pašu bailes no nezināmā. Viņi būvē tiltus, bet es lecu upē. Viņi krāj naudu, bet es to mainu pret zvaigznēm. Viņi klusē, bet es kliedzu krustcelēs.
Bet dažreiz… dažreiz kāds saprot. Kā tas sirmais mags, kas reiz mani uzlika uz altāra un teica: “Tu esi portāls.” Un tad es atvēros kā pēkšņa gaisma tuneļa galā, kā bezdibenis zem kājām. Viņš spēra soli – un pazuda. Bet es paliku gulēt uz galda, smaidot pret griestiem.
Jo galu galā visi ceļi ved pie manis. Pat ja tu dodies pretējā virzienā.
P.S. Suns joprojām rej. Bet man tas ir vienalga.