Tempļa tumsa atkāpjas jūsu priekšā kā priekškars starp pasaulēm. Vājā sudraba lampu gaismā, dūmojošu vīraku ieskauta, sēž Viņa — Augstā Priesteriene. Viņas acis ir sensenas gudrības bezgalīgās akas, viņas mute klusē, taču viņas balss atbalsojas jūsu apziņā kā aizmirstu atmiņu atskaņas...

Augstā Priesteriene:

“Tu esi nācis pie manis, meklētāj. Tu klauvē pie noslēpuma durvīm, bet vai esi gatavs dzirdēt atbildi? Esmu sliekšņa sargs, apslēpto zināšanu glabātāja. Manās rokās ir likteņa rullis, taču to izlasīt ir lemts ne katram. Tu meklē atbildes ārpusē, bet patiesība mīt dziļumā. Tumsā. Klusumā. Tur, kur prāts apklust un tikai dvēseles čuksts ved cauri ilūziju labirintiem.”

“Vai tu redzi pīlārus aiz mana muguras? Melns un balts – Boāzs un Jahīns. Tie ir vārti, bet, lai caur tiem izietu, tev sevī jāpieņem gan gaisma, gan tumsa. Cilvēki baidās no ēnām, bet kā gan var iepazīt gaismu, nezinot tumsu? Kā saprast gudrību, nebaudot neprātu? Es sēžu starp tiem — nepiederot ne vienam, ne otram, un tomēr savienojot abas spējas.”

“Mēness pie manām kājām ir ilūziju simbols, kas apvij pasauli. Tu domā, ka redzi, taču tavs skatiens ir aptumšots ar bailēm un vēlmēm. Tu tici stingrai zemei zem kājām, bet kas, ja tas ir tikai atspulgs ūdenī? Es zinu, kas slēpjas aiz plīvura. Es redzu sapņus, kas vēl nav kļuvuši par īstenību. Bet manas zināšanas nav paredzētas visiem. Tikai tas, kurš ir gatavs klausīties klusumā, spēs tajā atšķirt patiesības balsi.”

“Tu jautā par nākotni? Bet nākotne ir tikai zars no tagadnes koka. Katra tava izvēle ir jauns likteņa līkums. Es varu parādīt tev ceļus, taču iet pa tiem – būs jādara tev. Iespējams, tu gaidi skaidrus norādījumus, bet dzīve nav grāmata ar gatavām atbildēm. Tā ir mīkla, kuru tu atmin soli pa solim, un dažreiz pareizs jautājums ir svarīgāks par atbildi.”

“Mana gudrība ir kā spogulis: tas atspoguļo tikai to, ko tu esi gatavs ieraudzīt. Ja esi nācis pēc vienkāršiem mierinājuma vārdiem – tos atradīsi pie šarlatāniem. Ja meklē patiesību – sagatavojies skatīties bezdibenī. Jo zināšanas, ko es glabāju, nav paredzētas vājajiem garā. Tās dedzina kā liesma un atvēsina kā ledus. Tās sadragā vecos dievus un uzceļ jaunus.”

“Taču atceries: pat stāvot uz atklāsmes sliekšņa, tu vari novērsties. Bailes ir pēdējais pārbaudījums pirms patiesības. Daudzi izvēlas aklumu – jo tas ir ērtāks. Bet, ja tu spersi soli... ja uzdrošināsies ieskatīties aiz priekškara... tad, iespējams, tu dzirdēsi manu balsi ne tikai šeit, šajā templī, bet arī lapu čukstos, savas sirds pukstos, rītausmas sapņos, kas nāk.”

“Izvēle ir tava, ceļiniek. Durvis ir tavā priekšā. Atslēga — tavā rokā. Bet zini: ne katrs, kurš klauvē, ieies. Un ne katrs, kurš ieies – atgriezīsies kā iepriekšējais.”

(Priesterienes ēna izplūst krēslā, tikai mēness pie viņas kājām turpina mirguļot, kā atgādinājums par noslēpumu, kas vienmēr ir līdzās...)