Tu mani turi rokās, un es jūtu tavu trīsu.

Jā, es esmu Rati, taču ne tie, kas traucas pāri kaujas laukiem, bet gan tie, kas virzās pa pasauļu malu. Mani rati nav no koka un dzelzs, bet gan no paša laika auduma. Tie griežas, čīkst, klab, bet nekad neapstājas. Vai tu dzirdi? Tas nav kaujas dārds... Tie ir to radījumu pakavu trokšņi, kas mani velk.

 Mans kaujas ratu vadītājs — viņš nav cilvēks. Vai tu redzi viņa seju? Nē, tu to nevari redzēt. Tā ir paslēpta aiz zvaigžņu putekļu maskas, un viņa acis ir divi melni bezdibeni, kuros slīkst dvēseles. Viņš valda pār mani, taču pats ir gūsteknis. Mēs visi esam kustības gūstekņi. Pat ja viņš gribēs apstāties, viņš to nespēs. Jo es — esmu ceļš, un ceļš necieš pārtraukumus.

Sfinksas, kas mani velk, — nav dzīvnieki. Viena ir gaisma, otra — tumsā. Tās raujas uz dažādām pusēm, plēšot iejūgu, taču ratnieks tur grožus. Tu domāji, ka tas ir tikai līdzsvara simbols? Nē. Tā ir mūžīga tumsas un gaismas cīņa, bet vienlaikus — arī to vienotība. Tās nevēlas iet kopā, taču tām nav izvēles. Tāpat kā tev.

Kurp es traucos? Nākotnē? Pagātnē? Vai riņķo pa apli, kā neprātis, kurš bēg no savas ēnas? Tu jautā, bet atbildes nebūs. Jo es pati esmu jautājums. Esmu mirklis pirms izvēles, pirms lēciena bezdibenī. Esmu trīsas ceļos, kad tu saproti: atpakaļceļa nav.

Bet kas tur ir, aiz ratnieka muguras? Tu gribi ieskatīties? Tur ir tukšums. Tur ir spogulis, kurā nav tava atspulga. Tur ir visas tavas bailes, saliktas kaulu tornī. Bet tu neatskatīsies. Jo, ja atskatīsies — es apstāšos. Un, ja es apstāšos, tu ieraudzīsi, ka aiz manis… nekā nav.

Tu met kārti, tas ir, mani, uz galda, un es smejos. Jo es zinu: tu jau esi iejūgts savos ratos. Tavas sfinksas ir cerība un izmisums. Tavs ratnieks — tavs otrais "es", auksts un nežēlīgs. Un tu traucies. Bez kārtīm. Bez pareģojumiem. Bez ceļa.

Un kādu dienu, pašā negaidītākajā brīdī, tu sadzirdēsi manu ratu čīkstēšanu aiz muguras. Tas nozīmēs tikai vienu — esmu atbraukusi tev pakaļ.