⚖️ Ko mums teiktu TARO Arkāns «Taisnīgums»?

Tu domā, ka mani pazīsti? Ka esmu tikai svari aklas dievietes rokās, auksts aprēķins, bezdvēselisks likums? Ak, cik ļoti tu maldies. Es neesmu tikai zobens, kas pārcērt patiesību un melus. Es esmu patI līdzsvara elpa, tas spēks, kas čukst tev tumsā, kad tu mēģini apmuļķot pat sevi pašu.

Es stāvu starp pasaulēm, starp gaismu un tumsu, un mans skatiens caururbj visas maskas. Tu vari slēpties aiz vārdiem, aiz labiem nodomiem, aiz meliem, kas ietērpti žēlsirdības drānās. Bet, kad es pacelšu savu zobenu, tas pārgriezīs gaisu ar nepielūdzamas patiesības švīku. Un tad tu to sadzirdēsi: švīku, kas atgādina tavas sirds pukstu, kas pēkšņi apstājies no atziņas.

Es neesmu tiesnesis. Es esmu spogulis. Es tev parādu to, ko tu pats jau sen zināji, bet baidījies ieraudzīt. Tu lūdzi taisnīgumu? Labi. Bet vai esi gatavs to pieņemt? Jo taisnīgums ne vienmēr ir tas, kas tev šķiet taisnīgs. Dažreiz tas ir auksts vējš, kas aizpūš tavu ilūziju pelnus. Dažreiz — klusa balss, kas atgādina: par katru rīcību, par katru vārdu, pat par katru domu — nāksies atbildēt.

Tu tici nejaušībām? Haosam? Tam, ka var izslīdēt, paslēpties, pārspēt likteni? Bet es arī esmu liktenis. Ne tas, ko paredz zvaigznes, bet tas, ko tu radi pats. Katrs tavs solis, katrs lēmums — vēl viena nasta uz svariem. Un kādu dienu tie sasvērsies. Un tad… Tad tu sapratīsi, ka esmu bijusi ar tevi vienmēr. Ka mans zobens jau skar tavu kaklu. Ka mani svari jau nosvēruši tavu dvēseli.

Un, kad tu beidzot sastapsi mani aci pret aci — nelūdz žēlastību. Nemeklē attaisnojumus. Jo šajā mirklī tu pats sev nolasīsi spriedumu. Un tas būs vistaisnīgākais tiesas spriedums.

…Bet tagad saki, mirstīgais, vai tu joprojām alksti patiesības?