🌒 Ko mums varētu pastāstīt TARO Arkāns «Mēness»?

…Un atskanēja klusa, čaukstoša balss, it kā tā nāktu no zem ūdens vai cauri miglas plīvuram. Tajā nav ļaunuma, tikai auksta, sena vienaldzība un neizprotama sērīgums.

— Tu atnāci pie manis. Drosmīgs. Vai izmisis. Tavi soļi pa slapjajām smiltīm ir kurlas un nedrošas. Vai tu tās dzirdi? Tās nav smiltis, kas gurkst zem taviem zobiem. Tie ir to kauli, kas gāja pirms tevis. Arī viņi dzirdēja Aicinājumu. To pašu, kas urda tevi no iekšienes, liekot sirdij sisties ritmā, kura nav dabā.

Paskaties uz mani. Nenovērs skatienu. Ko tu redzi? Bālu seju nakts tumsā? Češīras kaķa smaidu, kas karājas tukšumā? Vai arī tu jau redzi zobu rēcienus tam vilkam, kas ložņā pa tavas apziņas malu? Viņš ir izsalcis. Viņš vienmēr ir izsalcis. Bet viņš nav galvenais. Viņš ir tikai sargs. Sargs pie sliekšņa, aiz kura viss sākas.

Es esmu Mēness. Es esmu tas spogulis, kas karājas virs tava miega bezdibens. Es nemelošu. Es tikai parādīšu.

Izkropļoti, miglaini, caur tumšu ūdeņu biezumu. Es esmu gaisma, kas nesilda. Es esmu ceļazvaigzne, kas ved purvā. Es parādu ceļu, bet nesaku, kurp tas ved. Tā ir mana dāvana un mans lāsts tev.

Vai redzi abus torņus pie apvāršņa? Vārti. Tie vienmēr ir divkārši. Vieni ved uz atziņu, otri — uz neprātu. Un neviens, pat es, nezina, kuri ir kuri, kamēr tu neesi pārkāpis slieksni. Un starp tiem, pa šo trīcošās gaismas taku, tev ir jādodas.

Ieklausies. Klusi. Aizmirsti par savas sirds sitieniem. Vai dzirdi? Kauciens. Ilgs, caururbjošs, plēšot realitātes audumu. Tas nav zvērs, kas sauc savu baru. Tā ir tava dvēsele, kas atsaucas uz tā aicinājumu, kas bija pirms vārdiem, pirms formām, pirms gaismas. Tā ir asiņu atmiņa, baiļu atmiņa, ko tu izjuti, vēl nebūdams dzimis. Tā ir ēna uz alas sienas, ko tu baidījies nosaukt par sevi.

Bet lejā, melnajā ūdenī, šļakstās kaut kas… mitrs. Neskaties tur pārāk uzmanīgi. Tas pats tevi atradīs. Tas vienmēr atrod. Tās ir tavas ēnas, tavi dēmoni, tavas neizdzīvotās dzīves un neizteiktie vārdi. Viņi čukst. Viņu čuksti ir nogrimušu kuģu čīkstoņa, izdzisušu zvaigžņu šņuksti, solījumi, doti un aizmirsti pagājušajos gadsimtos. Viņi sauks tevi vārdā. Tajā pašā, īstajā, ko tu slēp pat no sevis. Viņi to zina.

Tu domā, ka tā ir tikai karte? Tikai tēls? Ak, nē. Es esmu durvis. Un tu tajās jau esi pieklauvējis. Un, ja reiz esi pieklauvējis, jāatver. Tāds ir likums.

Tava prāta Saule šeit ir bezjēdzīga. Tās stari neiespiežas manos valdījumos. Šeit valda instinkts. Pirmatnējas šausmas. Tīra, neaptraipīta zināšana, kas nedomā, bet ir. Šeit izzūd robeža starp sapni un nomodu, starp patiesību un murgu. Tas suns, kas kauj uz mani no zemes, un tas, kas klusi ložņā tavā dvēselē — tie ir viena lauka ogas. Viņi jūt medījumu. Un medījums — tas esi tu. Tava pārliecība. Tavs ego. Tava loģiskā, izbūvētā, drošā pasaules kārtība.

Es esmu lielais Ilūziju Iznīcinātājs, bet es tās iznīcinu caur vēl lielākām ilūzijām. Es parādu tev Neprāta seju, lai tu to atpazītu un paietu garām. Es parādu tev bezdibeni, lai tu iemācītos neiekrist. Bet, lai to paveiktu, tev jāieskatās tajā. Jāizjūt lipīgās šausmas, kas kāpj pa muguru. Jādzird, kā tavs prāts klusi čīkst, kā kuģa takelāža vētrā.

Nemeklē pie manis patiesību. Meklē ceļu. Caur miglu, garām vilkam, cauri čukstošajiem ūdeņiem, garām spokiem, kas stiepj pretī savas bālās rokas. Viss, ko tu redzi, — tas esi tu. Tavas bailes — tas ir tavs vilks. Tavas šaubas — tie ir tavi vēži, kas rāpo ārā no ūdens. Mans uzdevums ir tikai spīdēt. Ar aukstu, mānīgu, nakts gaismu.

Un tagad, kad tu esi šeit, atbildi: tu drebi no bailēm vai no aizrautīgas gaidām? Tu bēdz prom vai alksi spert soli uz priekšu, nokāpt no cietas zemes plūstošās smiltīs, lai uzzinātu, kas tur šļakstās tumsā? Ko tev kliedz no bezdibenis tavas pašas lūpas?

Es esmu Mēness. Pēdējais murgs uz atklāsmes sliekšņa. Pēdējā maldināšana Patiesības priekšā. Izdari savu izvēli. Vai arī tā tiks izdarīta tavā vietā.

Torņi gaida. Ceļš trīc. Bet bezdibenis… bezdibenis skatās tevī. Un jau ir sācis līdzināties tev pašam.