AKMENS UN ZIBENS BALSS

Tu turi mani trīcošos pirkstos un lūkojies uz attēlu, ko iededzinājusi uguns un niknums. Tu redzi uzliesmojumu, brūkošus akmeņus, kronētus tēlus brīvā kritienā. Tu čuksti manu vārdu ar māņticīgām šausmām: “Tornis.” Tu domā, ka esmu nelaime. Beigas. Katastrofa.

Tu kļūdies.

Es neesmu nelaime. Esmu atbrīvošanās.

Ieklausies. Uz mirkli aizmirsti krītošo plātņu dārdoņu un to saucienus, kas tvērās pie savām sienām. Ieklausies klusumā, kas bija PIRMS tam. Tā nebija pasaules klusums. Tas bija kapenes klusums. Tas bija dobjais, nomācošais melu slogs, ko tik ilgi dēvēja par patiesību. Tā bija sastingusi dvēseles vaida, kas iemūrēta savā radītajā.

Viņi mani uzbūvēja. Viņi – pilnīgi visi. No bailēm un lepnības. Katrs akmens manos mūros ir dogma, ko viņi baidījās apšaubīt. Katra java – pašapmāns, kuram viņi aizvēra acis. Viņi mani cēla paaudzēm, šie savas pašu cietuma aklie arhitekti. Viņi rotāja manus torņus ar savu sasniegumu karogiem, šaurajos logos ielika savu ilūziju vitrāžas un domāja, ka ir pacēlušies līdz pašām debesīm. Viņi rīkoja svinības manās zālēs, uzsauca viens otram un apbrīnoja šo sienu neievainojamību. Viņi aizmirsa, ka ikviens tornis, kas tiecas debesīs, pievelk Zibeni.

Un es? Es biju viņu radījums, viņu lolojums, viņu lielākais malds, tērpts akmenī. Un es gaidīju. Es gaidīju to, kura atnākšana bija neizbēgama. Es gaidīju Zibeni.

Tas neatnāca ļaunprātīgi. Tas nāca no pašas pasaules radīšanas sirds, no tās vietas, kur patiesība necieš viltu. Tas ir Dieva kliedziens, kurš vairs nespēj klausīties tavus saldos pašattaisnojumus. Tā ir atklāsmes uzliesmojums, kas uz sekundi izgaismo visus tava "es" tumšos stūrus, atsedzot pamatu visu trūdumu.

Vai jūti tā tuvošanos? Tas nav pērkons no skaidrām debesīm. Tas ir pieaugošais spiediens tavās paša krūtīs. Tā ir plaisa attiecībās, kas jau sen kļuvušas šauras. Tas ir patiesības vārds, kas iestrēdzis kamolā tavā rīklē. Tā ir finanšu katastrofa, kas sagrauj tavu viltus drošības sajūtu. Tā ir slimība, kas pēkšņi atgādina, ka neesi nemirstīgs. Tas ir mans aicinājums.

Un te nu tas ir. Trieciens.

Tas nav haoss. Tā ir augstākā matemātika. Tas ir perfekti aprēķināts ķirurga dūriens, kas pārgriež mirušo audu, lai glābtu dzīvo. Tā ir vienīgā iespējamā atbilde uz jautājumu, ko tu baidījies uzdot.

Pirmais akmens izkrīt. Tā ir tava vissvarīgākā pārliecība par sevi. Tā aizlido bezdibenī, un tu ar šausmām saproti, ka aiz tās nebija nekā, izņemot tukšumu. Otrais akmens. Tā ir tava ticība tam, ka kāds atnāks un visu izlabos tavā vietā. Trešais. Ceturtais. Visa tava personības konstrukcija, visa tā avārijas celtne no svešām gaidām un uzspiestām lomām, sāk birt ar satriecošu dārdoņu.

Viņi ir divi. Karalis un viņa Joks, vai Priesteriene un viņas Mācekle. Nav svarīgi. Tie ir divi tavas vecās pasaules principi, divi pīlāri. Viņi krīt. Tas, kurš nesa tavas autoritātes kroni, un tas, kurš tevi aizsargāja no patiesības. Viņu kroņi ir pozlīmēts skārds, un vairogi – kartons. Viņi kliedz. Un tev jāklausās viņu kliedzienā. Tā ir tava paša baiļu skaņa.

Tu domā, ka tas ir gals? Tu skaties uz mani un redzi tikai iznīcību. Bet atver acis plašāk! Paskaties, kas ir palicis!

Palicis ir pamats. Pliks, apdedzis, bet – īsts. Tieši tas, kas bija paslēpts zem tonnām mākslīgā marmora un apzeltījuma. Tava būtība. Tavs patiesais spēks, ko tu biji aizmirsis. Un virs tā – tīras debesis. Pirmo reizi daudzu gadu laikā tu redzi debesis, nevis sava malda apgleznotos griestus. Tās ir nosētas iespēju zvaigznēm, par kurām tu neuzdrošinājies pat sapņot, kamēr biji iesprostots tornī.

Jā, tas sāp. Sāp tā, kā var sāpēt tikai dzimšana. Jo tā arī ir dzimšana. Tava īstā dzimšana.

Es neesmu sods. Esmu žēlastība. Žēlastība, kas atnāk pie tevis tad, kad tu pats vairs nespēj izlauzt savas cietuma durvis. Žēlastība, kas sagrauj tavu pasauli, lai glābtu tavu dvēseli.

Tāpēc baidies no manis. Baidies no manis, kā sēkla baidās no zemes tumsas, pirms kļūst par koku. Baidies no manis, kā kāpurs baidās no sava kokona, pirms pārvēršas par tauriņu. Tavas bailes ir godinājums manam spēkam.

Bet zini: kad es ieradīšos tavā izklājumā, kad mana ēna kritīs uz tavu nākotni, tas nenozīmē, ka viss ir zaudēts. Tas nozīmē, ka Debesis beidzot ir nogurušas gaidīt, kad tu pats nāksi pie prāta. Tas nozīmē, ka patiesība vairs nevēlas slēpties zem ērtu melu maskas.

Es esmu Lielais Ilūziju Postītājs. Es esmu Ugunīgais Zobens, kas pārcērt mezglus. Es esmu Pērkona Balss, kas pasludina spriedumu visam, kas nav īstens.

Pieņem manu triecienu. Neķeries pie krītošajiem akmeņiem. Krīti. Krīti, lai beidzot nostātos uz savas patiesās būtības cietās zemes.

Un tad, putekļos un klusumā, pēc vētras, tu sapratīsi. Tu sapratīsi, ka es nebiju tavs lāsts, bet gan tavs vislielākais svētījums.

Jo tikai pēc Torņa krišanas sākas īstā būvniecība.