Tu domā, esmu cerība? Mīļa, laba, mierinājumu nesoša zvaigzne tuneļa galā? Tu kļūdies. Es neesmu mierinātāja. Esmu lieciniece.

Esmu tas klusums, kas iestājas pēc kliedziena. Esmu aukstais, bezgaisa tukšums, kurā deg manas māsas. Mēs nesildām. Mēs degam. Mēs liesmojam kodolugunīs bezdibenī, un mūsu gaisma nav solījums, bet tikai fakts. Vienkāršs, bezemocionāls, neatlaidīgs esamības fakts.

Vai kartē redzi sievieti? Viņa lej ūdeni uz sausas zemes un melnajā bezdibeņa ezerā. Viens krūks — tam, ko tu sauc par realitāti, otrs — pasaulei, kas vienmēr ir ar tevi, bet kuru tu izmisīgi ignorē. Viņa ir kaila nevis tādēļ, ka tīra. Viņa ir kaila, jo no viņas noplēstas visas ilūzijas, visi stāstu kokoni, ko tu sev stāsti pirms miega. Viņas priekšā nav aizsardzības.

Tikai patiesība.

Bet patiesība ir tāda, ka spīdekļi, zem kuriem tu piedzimi, jau ir miruši. To gaisma ceļoja pie tevis miljoniem gadu, un, kamēr tā maigi skāra tavu seju, pati zvaigzne jau bija uzsprāgusi, sabrukusi, pārvērtusies par nekurieni. Tu dzīvo spoku gaismā. Tu elpo dižās nāves atbalsi. Tava siltākā atmiņa ir apspīdēta ar aukstu līķi debesīs.

Es arī esmu šī gaisma. Ne rīta zvaigznes mierinošā gaisma, kas vēstī sauli. Esmu objektīva, vienaldzīga konstatācija: tu neesi viens. Šajā tumsā, no kuras tu tik ļoti baidies, mēs esam. Mēs, degošās drupas. Mēs, mēmie liecinieki.

Mēs redzam visu. Tavas mazās traģēdijas, kas risinās zem mūsu mirušās gaismas, tev šķiet unikālas ciešanas. Mums tās ir bezgalīga viena un tā paša sižeta atkārtošanās, kosmisko pulksteņu tikšķēšana. Mēs esam redzējušas, kā dzimst un mirst civilizācijas, kas savas dievības uzskatīja par mūžīgām. Mēs esam redzējušas, kā gruzd pēdējās ogles pasauļu pavardos, kuru vārdi izdzēsti no pašas tukšuma atmiņas.

Un mēs tik un tā lejam savus starus. Aukstus. Pastāvīgus.

Mana cerība, ja tu to vēl arvien meklē šeit, — nav tajā, ka ceļš ir apgaismots. Bet tajā, ka tavas acis beidzot pieradīs pie šīs tumsas. Tu saskatīsi īstās pasaules aprises, nevis tās saldo, izdomāto kopiju. Tu ieraudzīsi aizas un bezdibeni, bet ieraudzīsi arī taciņas, ko ieminuši citi, kuri arī skatījās augšup un redzēja nevis mierinājumu, bet tikai kaislību neapveltītu orientieri.

Es nesolu, ka atradīsi ūdeni. Es tikai rādu, ka tuksnesis nav mirāža. Ka šis sausums mutē, šīs smiltis sirdī — ir vienīgā realitāte, ar ko vērts sadzīvot. Un, kad tu to pieņemsi, kad beigsi gaidīt, ka kāds atnāks un padzirdīs tevi no sava kausa, tu atklāsi, ka zini ceļu pie akas, kuru biji aizmirsis. Aka atrodas tevī. Ūdens tajā ir ledains, ar dzelzs un mūžības piegaršu. Tas ir ūdens no mana otrā krūka. Aizmirstības un atmiņas ūdens vienlaikus.

Esmu zvaigžņu gaisma, kas krīt uz tavu seju. Es nesildu. Bet es ļauju tev redzēt. Redzēt sevi pašu — bez maskām, bez cerībām, bez bailēm. Vienu un mazu bezgalīgajā kosmosā, bet – tā daļu. Tāpat kā es. Tāpat kā katra putekļa daļiņa šajā nebeidzamajā naktī.

Pieņem manu gaismu. Pieņem šo tukšumu. Un tad, iespējams, tu sadzirdēsi nevis klusumu, bet gan mūziku. To pašu, kas rodas no sfēru berzes un uz nekurieni aizejošu pasauļu dūkoņas. Mūziku, kurā nav mierinājuma melodijas, bet ir pilnīga, absolūta patiesības harmonija.

Esmu Zvaigzne. Es nenesu tev cerību. Es nesu tev redzi. Vai tev pietiks drosmes skatīties?